Par pasakām un bērniem

Šobrīd ir laiks, kad ziemas vakari ir gari, tumši un nereti diezgan drūmi. Izrotātās ielas un skaistās svētku egles ienes gaišumu mūsu ikdienā, bet neskatoties uz to daudz cilvēki runā par skumjām un nomāktību. Ziemassvētku laiks dvēselēs ienes prieku un siltumu, kas palīdz šajā laikā. Bet ir vēl viens labs veids, kā var garos ziemas vakarus īsināt un padarīt gaišākus. Tas ir tas, ko izmantoja mūsu senči, un ne tikai mūsu, bet visu tautu, vienalga kādā valodā tie runā. Viņi daudz stāstīja pasakas, katram laikam savas, bet visām tautām līdzīgas. Pasakas, tā ir tautas gudrība, ko nodod no paaudzes paaudzei. Šodien zinātnieki ir atzinuši, ka pasaku var nosaukt par vissenāko terapijas veidu. Pasaka ir tā, kas dziedē dvēseli. Kāpēc pasakas ir tik nepieciešamas? Visvairāk pasakas stāstām bērniem. Bērni pasakas uztver vislabāk, jo līdz 12 gadu vecumam dzīvo maģiskā simbolu, metaforu un slepenu zīmju pasaulē, tāpēc tieši tur viņus vislabāk var atrast. Domāšanas process viņiem notiek caur emocionāli spilgtiem tēliem. Tā bērni labāk uztver pasauli. Tāpēc bērnu attīstībai un socializācijai svarīgākā informācija ir jāpasniedz spilgtu tēlu veidā. Caur neiedomājamiem, brīnumainiem tēliem bērns pirmo reizi iepazīstas ar labo un ļauno, viltību un gudrību, nodevību un drošsirdību. Ar visām šīm īpašībām bērns ne vienreiz vien iepazīstas dzīvē, bet tā gudrība, kas pirmo reizi iepazīta caur pasakām, veidos pareizu attieksmi pret dzīves vērtībām, palīdzēs bērnam atšķirt labo no ļaunā, viņa dvēselē jau būs ielikta informācija, ka no jebkuras situācijas ir izeja. Tā kā pasakās ir viss, ar ko bērns sastapsies reālajā dzīvē, viņa zemapziņā veidojas sava veida "informācijas banka" par dzīves situācijām. Ja vecāki apspriež ar bērniem pasakas, tad šī informācijas banka atrodas aktīvā stāvoklī. Tas nozīmē, ka bērns var apzināti rīkoties, redzēt cēloņu un seku savstarpējo sakarību, spriest par savu lietderību, izzina savas spējas un iespējas. Apzināti un neapzināti izvēlas labākos risinājumus. Ja bērni tikai paši lasa vai klausās pasakas, tad šī banka atrodas pasīvā stāvoklī. Arī pieaugušajiem, no tā visa kaut kas tiek, jo piekļaujoties mazam, mīļam cilvēciņam, stāstīt kādu brīnišķīgu stāstu ir tik pat jauki, kā to klausīties. Mūsu pašu eksistenciālās bailes šajā patvērumā zūd, vienalga, vai šo patvērumu mēs saņemam no citiem vai radam paši. Tādā veidā pasaka izveido neredzamu tiltu starp bērnu un pieaugušo un šādi veidojot kontaktu, vecāki labāk iepazīst bērna iekšējo pasauli, rodas labākas savstarpējās attiecības un droša, laba vide izaugsmei. Vislabāk, ja vecāki bērniem lasa vai stāsta pasakas un pēc tam tās analizē un apspriež ar bērniem, ja pasaku notikumus salīdzina ar notikumiem reālajā dzīvē. Paļāvība un emocionāla drošība ir viens no vissvarīgākajiem resursiem bērna vispārējai attīstībai. Miera un mīlestības pilnus visiem Ziemassvētkus!

Materiāls no www.psihologu-prakse.lv